Meierovica biedrība
Par progresīvām pārmaiņām

Zigfrīds Anna Meierovics

(1887.gada 5.februāris,1925.gada 22.augusts) – izcils Latvijas sabiedriski politiskais darbinieks, pirmais ārlietu ministrs.

Mācījies Kabiles pagastskolā līdz 1900.gadam, pēc tam Tukuma pilsētas skolā (1900-1905), Mironova komercskolā Rīgā (1905-1907). 1907 līdz 1911. gadam studē Rīgas Politehnikumā.

Pēc 1911.gada Meierovics darbojas dažādās latviešu saimnieciskajās organizācijās, tai skaitā Rīgas Latviešu biedrībā un Lauksaimniecības Centrālbiedrībā. Pēc 1.pasaules kara sākuma, Meierovics darbojas Latviešu Bēgļu centrālkomitejā, strēlnieku bataljonu organizācijas komitejā u.c. Pēc februāra revolūcijas pārceļas uz Rīgu, un nodarbojas tikai ar sabiedriski politisku darbību.

Viens no Latviešu Zemnieku Savienības dibinātājiem. 1918.gadā Latviešu Nacionālā Padome deleģē Meierovicu uz ārzemēm, kur 1918.gada 11.novembrī (nedēļu pirms Latvijas neatkarības deklarācijas) iegūst Lielbritānijas ārlietu ministra rakstisku Latvijas de facto atzīšanu. 19.11.1918 kļūst par Latvijas ārlietu ministru un veic tā pienākumus nepārtraukti līdz 25.01.1925. Tautas padomes, Satversmes sapulces un 1.Saeimas deputāts. Piedalījies Versaļas miera konferencē Parīzē vispirms delegācijas sastāvā, bet, pēc delegācijas vadītāja Jāņa Čakstes atgriešanās Rīgā, kā tās vadītājs.

1920. gada novembrī dodas uz Romu, Parīzi un Londonu, lai panāktu Latvijas atzīšanu de iure, ko panāca 26.01.1921, lieliski pielietojot savas diplomāta dotības.Kā ārlietu ministrs bija enerģisks Baltijas valstu, Somijas un Polijas savstarpējās sadarbības piekritējs.Gājis bojā autokatastrofā uz Tukuma – Brīzules ceļa tikai 38 gadu vecumā.